Standarta programmatūra bieži ir labs sākums. Tā sākumā ietaupa laiku un nodrošina praktisku ietvaru biežiem procesiem. Kritiski kļūst brīži, kad ikdienu nosaka īpašie gadījumi, integrācijas, apstiprinājumi vai izveidojušās atbildības un sistēma vairs nestrādā tieši, bet tikai ar apvedceļiem.
Individuālas programmatūras risinājumi atmaksājas tad, kad uzņēmumiem pastāvīgi jāveido palīgkonstrukcijas: manuāli eksporta procesi, palīgtabulas, dubulta datu uzturēšana, ēnu saraksti vai izņēmuma procesi ārpus sistēmas. Tieši tur rodas kļūdas, berze un slēptas ekspluatācijas izmaksas.
Tāpēc laba individuālā izstrāde nav jāizgudro viss no jauna. Tai jāatspoguļo procesi, kas patiešām nodrošina uzņēmuma ekonomisko darbību, un vienlaikus jāstrukturē datu modelis, lomas un darbības loģika tā, lai risinājums pēc pirmās piegādes neizirstu. Patiesā vērtība nav individuālajā prasībā, bet arhitektūrā, kas patiešām atvieglo uzņēmuma ikdienu.